This website uses cookies. Cookies are small alphanumeric files that are downloaded and stored on your computer or other device (eg mobile phone, tablet) and stored in your web browser when you visit a website. They may be used to keep track of which pages on the website you visit, to store information you have entered or to remember your preferences, such as language settings, as you browse the website.

Kas ir Lieldienas?

Lieldienas ir svarīgi kristiešu svētki, kuros tiek svinēta Jēzus Kristus augšāmcelšanās trešajā dienā pēc krustā sišanas, kas, pēc kristīgās tradīcijas, ir notikusi laika posmā starp 27. un 33. gadu. Agrākais reģistrētais Lieldienu svinēšanas notikums reģistrēts ar 2. gadsmitu, lai gan Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir atzīmēta arī agrāk. Lieldienas ievada Klusā nedēļa ar Pūpolu svētdienu, Zaļo ceturtdienu, Lielo piektdienu un Kluso sestdienu, bet svētdienā tiek atzīmētas Pirmās Lieldienas. Otrās Lieldienas ir nākamās nedēļas pirmdiena. Katrai dienai ir īpaša nozīme. Par tradīciju kļuvuši arī daudzi pagāniskie Lieldienu svinēšanas elementi. Piemēram olu krāsošana.


Senlatviešiem Lieldienas bija viens no četriem punktiem gadalaika maiņu ciklā, kas bija svarīgi zemkopju tautu, tostarp latviešu, dzīvē. Lieldienas jeb pavasara saulgrieži tika svinētas pavasara iestāšanās laikā, kad Saules centrs šķērso debess ekvatoru. Ekvinokcijas brīdī uz Zemes diena un nakts ir vienādā garumā, un iestājas astronomiskais pavasaris. Pēc Lieldienām, dienām kļūstot arvien garākām, nakts tumsa samazinās, bet dienas gaisma palielinās. Šo "gaismas uzvaru pār tumsu" senās baltu tautas atzīmēja ar pavasara saulgriežu svinībām. No tā arī varētu būt radies svētku nosaukums – Lieldienas – laiks, kad diena ir kļuvusi lielāka par nakti.

Šodien senie pagāniskie un kristīgie Lieldienu rituāli ir savijušies, veidojot jaunu tradīciju kopumu un mūsdienu sabiedrībā Lieldienas, tāpat kā Ziemassvētki, pamzām zaudē savu agrāko reliģisko saturu. Lieldienu svinēšana nav tikai kādas konkrētas kristīgās konfesijas vai kādas atsevišķas reliģijas noteikti svētki, bet gan tradīcija, kuru veidojuši gan reliģiski motīvi, gan kultūru mijiedarbība, gan dabas norises, gan tie visi vienlaikus. 


Lieldienas kā pavasara saulgriežu svētki plaši svinētas pirmskristietiskajā laikmetā. Lieldienu angliskā nosaukuma “Easter” izcelsmi saista ar anglosakšu pavasara dievieti Eostru, arī feniķiešu auglības dievieti Astarti. Daudzām tautām ar dabas atmodu saistītā pavasara ekvinokcija bijusi saistīta ar auglības kultu, ko iemieso arī viens no izplatītākajiem Lieldienu simboliem – ola kā jaunas dzīvības nesēja.

Latviešiem pagāniskajā tradīcijā Lieldienas jeb Lielās dienas jēgu un saturu izteic pats vārds – diena ir kļuvusi lielāka par nakti. Šo svētku rituāli saistīti ar gaismas un auglības vairošanu, ko izteic arī galvenā Lieldienu izdarība – šūpošanās. Dievturībā Lieldienas ir vieni no tradicionālajiem gadskārtu svētkiem.

Populārākais Lieldienu simbols ola, kas daudzu tautu tradicionālajā izpratnē iemieso auglību un jaunas dzīvības rašanos, kristietībā tiek uzlūkots kā cilvēka garīgās atdzimšanas simbols, bet izlaušanās no olas, pārplēšot tās čaumalu, – kā uzvara pār nāvi, ko, augšāmceļoties no kapa, apliecinājis Kristus. Kā Jēzus augšāmcelšanos iespējams interpretēt arī šūpošanos, atraujoties no zemes un tiecoties augšup.  

Viens no tipiskākajiem Lieldienu simboliem ir Lieldienu zaķis, kas nes krāsainas olas. Pirmo reizi Lieldienu zaķis vēstures avotos minēts 1555. gadā. Taču toreiz gan tas tika izmantots vienīgi svētku cepetim. Bērnus ar olām zaķis sāka apdāvināt gadsimtu vēlāk – ap 1682. gadu. Kāpēc tieši zaķim ir uzticēts šis gods, nav zināms, taču līdz mūsdienām saglabājušies atsevišķi minējumi par to:

– Pavasara dieviete Ostere zaķi kā labo gariņu sūta pie cilvēkiem, lai noskaidrotu, kas notiek cilvēku mājās. Par to viņa reizi gadā ļauj zaķim dēt raibas olas cilvēkiem.
– Zaķis, tāpat kā ola, tiek uzskatīts par auglības simbolu.
– Lieldienās zaķis ir tas pats, kas Ziemassvētkos vecītis vai rūķis, kurš ciemojas un apdāvina čaklus un paklausīgus bērnus.
– Tas ir vienkārši joks, kam grib ticēt gan pieaugušie, gan bērni.
– Tas ir protestantu izgudrojums pretstatā katoļu kultam svētīt olas.

Vēl kāds avots skaidro, ka Lieldienu zaķis ir attēlots kristietības ikonogrāfijā, simbolizējot neaizsargātību, spēju atrauties no vajātājiem, ja skrien kalnā, jo priekškājas tam īsākas par pakaļkājām. Zaķis uzskatāms arī par auglības simbolu, jo pavasarī daba mostas jaunai dzīvei.

 Arī olu krāsošanai ir gadsimtu ilga vēsture. Sākotnēji tās krāsoja sarkanas, ar šo spilgto krāsu simbolizējot Lieldienu prieku. Pamats tam meklējams ne tikai Romas katoļu, bet arī Austrumu baznīcā. Neiztika arī bez sišanās ar olām. Katrs saņem savu olu un iedomājas kādu vēlēšanos. Tad olas sasit ar tievgaļiem kopā. Kam ola nesaplīst, tam vēlēšanās piepildās, bet sasistā ola jāatdod stiprākās olas īpašniekam.